Kā Oskars Kalpaks kļuva par komandieri

Pulkveža Kalpaka dzimtas raksti sākās jau 18. gadsimta beigu pusē. Pirmie skolas gadi pavadīti Visagala pagasta skolā, kas atrodas starp teiksmaino Aivieksti un Visagala pilskalnu. Vēlāk mācības turpina Lubānas ministrijas skolā, ko pēc trim gadiem veiksmīgi to beidz. Šeit viņš arī sadraudzējas ar matemātikas skolotāju Pasīti, kas viņam mācīja vijoles spēli. Pēc skolas Kalpaks vēlas kļūt par mācītāju, ārstu, bet materiālo līdzekļu trūkums, neļāva piepildīt šos sapņus, tāpēc bija jāizvēlas karavīra karjera, jo tas neprasīja finansiālus ieguldījumus. Viņš devās uz tālāko Irkutsku Sibīrijā vai Čehijā.

1903. gadā viņš varēja uzsākt karavīra gaitas kā brīvprātīgais. 1905. gadā Kalpaks iestājās Irkutskas kara skolā, kuru nobeidza 1908. gadā kā viens no labākajiem, iegūdams pirmo virsnieka dienesta pakāpi. Virsnieka gaitas jaunais leitnants uzsāka 103. Pultuskas kājnieku pulkā Varšavā, bet 1910. gadā, notiekot lielām pārmaiņām armijas dislokācijā, kopā ar pulku pārcēlās uz Kostromu pie Volgas. Kalpakam pirmā vietā arvien bija dienests. Kalpaks skaitījās pulka autoritāte saistībā ar reglamenta zināšanām. Daudz vaļas brīžu viņš ziedoja saviem kareivjiem.

1914. gadā, sākoties Pirmajam pasaules karam, Kalpakam bija jāpaliek Kostromā, bet viņš panāca, ka viņu nosūtīja uz fronti Polijas dienvidos. Pie Holmas viņu ievainoja, bet ne smagi. 1914. gada decembrī Kalpaks bija kļuvis par rotas komandieri. Līdz 1916. gada vidum Kalpaks bija paaugstināts par kapteini. Pēc tam gada laikā bija vērojams ievērojams viņa profesionalitātes augums un novērtējums, kas izpaudās arī tajā, ka Kalpaks ieguva vairākus augstākos apbalojumus.

1917. gada vidū viņu iecēla pulka komandiera amatā, un savu dienestu Krievijas armijā Kalpaks beidza pulkveža-leitnanta dienesta pakāpē. Bez ilgas prātošanas Kalpaks pārradās dzimtenē 1918. gada rudenī. Ilgi uzkavēties tēva mājās viņam neiznāca, novembra beigās viņš devās uz Rīgu pretim savas dzīves slavenākajam cēlienam.

1919. gada 1.janvārī apsardzības ministrs Zālītis pavēlēja Virsnieku un Cēsu rotām sagatavoties iziešanai uz Ropažiem, kur atradās fronte. Par abu rotu komandieri iecēla pulkvedi Kalpaku. Noskaidrojās, ka Virsnieku rotai nav šauteņu, tādēļ doties uz pozīcijām varēja tikai Cēsu rota. Vēlāk šo pavēli atcēla, un 2. janvārī Pagaidu Valdība atstāja Rīgu. Aizbraucot apsardzības ministrs Zālītis iecēla Kalpaku par Rīgā esošo latviešu karaspēka vienību komandieri. Līdz ar to varam teikt, ka 1919. gada 1.janvārī tika dibināts Kalpaka bataljons, kurš visus spēkus atdeva, aizstāvot Kurzemi.

Ar to nu sākās pulkveža Kalpaka slavenā misija. 3. janvārī, soļodams savu karavīri priekšgalā, Kalpaks ar viņam pakļautām vienībām atstāja Rīgu. Ceļš virzījās cauri Vecrīgai uz dzelzs tiltu, kur noņēma no posteņiem tilta galos izliktos sargus. Naidīgs ļaužu pūlis rīta krēslā pavadīja Kalpaku un viņa vīrus. Nokļuvis pāri Daugavai, pulkvedis Kalpaks pārbaudīja savs rotas. Izrādījās, ka Latgales un apsardzības rotās bija palicis tikai neliels skaits nacionālās domas atbalstītāju.

3. janvāra vakarā pulkvedis Kalpaks ar saviem karavīriem ieradās Jelgavā. Noskaidrojās, ka Pagaidu valdība nolēma savu darbību turpināt Liepājā, ņemot sev līdzi Studentu rotu. 5. janvāra vakarā pulkvedis Kalpaks sniedza savu pirmo pavēli, pēc kuras visas viņam pakļautās vienības apvienoja 1. Latviešu atsevišķā bataljonā. Studentu rota devās Pagaidu Valdībai līdzi uz Liepāju. Kalpaka bataljonā palika Cēsu un Virsnieku (vēlākā Neatkarības) rota. Tas viss bija tikai sākums ilgajam ceļam līdz uzvarai.

Paldies raha247.fi par raksta materiāliem un iedvesmu!