Dīvaini riteņbraucēju paradumi

Nenoliedzams ir fakts, ka profesionāli riteņbraucēji dara daudzas lietas, kas ārpus sporta konteksta normāliem cilvēkiem varētu šķist visai dīvaini. Vai tie būtu vīrieši, kas skuj savas kājas ātruma iegūšanai, vai arī riteņbraucēji, kas valkā visai smieklīga paskata cepures, kas liek viņiem izskatīties pēc citplanētiešiem un itin nemaz nebloķē saules starus. Šāda un līdzīga uzvedības prakse ārpus riteņbraukšanas brālības var izskatīties mazliet smieklīgi.

Viens no riebīgākajiem paradumiem ir pūst puņķu raķetes. Puņķu raķetes, zemnieka trieciens, gļotu spļāviens, krēpu aerosols – šai nodarbei dažādās pasaules malās ir daudz nosaukumu. Ātri minoties uz velosipēda, atbloķēt savas nāsis var padarīt nožēlojami grūtu braucienu par mazliet mazāk nožēlojamu. Atbloķēšana un strauja izelpa ir ātrākais veids, lai iztīrītu elpceļus un palīdzē elpot mazliet vieglāk. Diemžēl, kad jūs novelkat savu riteņbraucēja ķiveri, iecietība pret šo darbību krietni nokrītas.

Tālāk seko pudeles satura iztukšošana pār savu galvu, lai atdzesētos. Kad ir karsts un jūs pastiprināti svīstat, un jūs varat sajust saules cepienu, kas nāk no asfalta, dodoties kārtējā izbraucienā ar savu velosipēdu, sajūtas ir visai nožēlojamas. Galvenais atvieglojums riteņbraucējam ir izspiest ūdens pudeles saturu virs galvas vai skausta rajonā un noņemt saules karstumu kaut uz mirkli. Diemžēl, tāds pats izgājiens ejot pa ielu neradīs tieši tādu pašu efektu un visticamāk vērsīs neizpratnes pilnus skatienus jūsu virzienā.

Velosipēdistiem ir arī paradums uzglabātu visas vērtslietas, papildu drēbes un pārtiku savā velokreklā. Loģiski, ja esi nepārtraukti uz sava velosipēda un somu uz tā nevar uzkraut. Riteņbraukšanas krekls ir izgudrojums, kas ļauj jebkuru dienu izbaudīt uz riteņa un tajā pašā laikā ļauj braucējam arī brīvi uzglabāt pārtiku, telefonu, dažādus velo instrumentus un rezerves caurules tajā. Velo braucēji pierod pie šādas ekstras. Taču, iedomājieties to sekundi, kad jūs autobusā izvelciet sviestmaizi no sava krekla, diezgan smieklīgi, vai ne? Un ja jau runājam par apģērbu – tad miesai piegulošais riteņbraucēja tērps jau vien ir kaut kas, ja tiek vilkts ārpus sacīkstēm un treniņiem. Bez tam – ja jūs neesat profesionāls riteņbraucējs un neesat savā labākajā formā – no miesai piegulošā riteņbraucēja tērpa tomēr vajadzētu atteikties pilnībā līdz brīdim, kad esat fiziski piemērots tā valkāšanai un tā aerodinamikas efektivitāte varētu sāk darboties. Tāpat riteņbraukšanas prakse bieži vien pieradina braucējus nevalkāt apakšveļu. Skaidrs, ka zem jūsu velosipēdu šortiem tā nav nepieciešama, jo zamšāda, no kuras tas ir izveidots, mijiedarbojas tieši ar ādu, un jebkurš papildus auduma slānis var izraisīt nopietnus skrāpējumus un neērtumu. Taču reālajā pasaulē apakšveļas nevalkāšana izraisa daudzas mulsinošas situācijas.

Niķis no profesionālā sporta ir arī visa marķēšana. Mums visiem ir vismaz viens draugs, kurš ir nedaudz aizrāvies ar savu etiķešu līmētāju, aplīmējot ar etiķeti arī pašu līmētāju. Šie nedaudz obsesīvie ieradumi ir visai spēcīgi riteņbraukšanā, kur braucēji aizraujas līmējot savu vārdu uzlīmes uz velosipēdiem, ķiveres, apaviem, ūdens pudeles, datoriem un uz visa cita, kam ir pietiekami liela platība, lai kaut ko pielīmētu. Skaidrs, ka, ja esi viens no profesionālas komandas, kur ir līdz deviņiem braucējiem ar tieši tādu pašu ekipējumu, ir svarīgi zināt, kuram kas pieder. Bet ir labi ja šis (un visi citi līdzvērtīgie paradumi) paliek profesionālā sporta ietveros un netiek atnesti līdzi uz mājām vai sabiedrībā.

Raksts tapis sadarbībā ar Pinjaman24.com